Viens no pretrunīgāk vērtētajiem, skandalozākajiem un cilvēka brīvību viskvēlāk aizstāvošajiem Eiropas jauno laiku sacerējumiem – tā iespējams raksturot “Oira Lindas dzimtas grāmatas” (That Oera Linda Boek).
1848. gadā, Nīderlandes provincē Frīzijā kuģu būvētavas meistars Korneliss Ovedelindens no sava tēva māsas A. Meilhofas saņēma dīvainu mantojumu – ar latīņu burtiem līdzīgām zīmēm rakstītu, pēc izskata ļoti senu manuskriptu frīzu mēlei attāli līdzīgā valodā. Korneliss to izlasīt un saprast nebija spējīgs. Tomēr viņš bija dzirdējis nostāstus, ka šajā, Overdelindenu dzimtai kopš neatminamas senatnes piederējušajā rokrakstā ir ziņas par apslēptām bagātībām. Cerot šīs ziņas atšifrēt, Ovedelindens 1860. gadā lūdza Frīzijas bibliotekāram un arhivāram E. Vervīsam seno tekstu pārtulkot saprotamā valodā. Teksta ieinteresētais arhivārs, negribēdams paļauties uz savām senfrīzu valodas zināšanām, nosūtīja tekstu lielākam valodu speciālistam – Leuvardenas ģimnāzijas direktoram J. Otemam, kurš manuskriptu pārtulkoja flāmu valodā un 1872. gadā izdeva ar nosaukumu “Oira Lindas grāmata”.
Jau neilgi pēc teksta publicēšanas pētnieki noskaidroja, ka teksts rakstīts uz 1820.-1840. gadā rūpnieciski ražota papīra, kas ilgstoši turēts dūmos, lai tam piešķirtu senu izskatu. Turklāt tekstā bija lietoti daudzi frīzu jaunvārdi. Šie apstākļi skeptiķiem sniedza iespēju pasludināt “Oira Lindas grāmatu” par viltojumu. Viltošanā tika apsūdzēti gan manuskripta īpašnieks, gan tulkotāji E. Vevīss un J. Otema, kā arī kāds ekscentrisks mācītājs F. Haveršmits. K. Overdelindens savu godu nespēja aizstāvēt zinātiskās diskusijās, tomēr centās to darīt ar ticamu liecību palīdzību – 1876. gadā tika publicēta ar parakstiem apstiprināta liecība, kurā četri godājami Overdelindena paziņas apgalvoja: 1848.-1850. gadā viņiem bijis zināms, ka Overdelindenu dzimtas īpašumā ir sens manuskripts, kas vēlāk izdots ar nosaukumu “Oira Lindas grāmata”.
Ka pētnieku rīcībā esošais manuskripts ir viltojums - to nav iespējams noliegt. Un arī motivācija viltošanai ir zināma - visticamāk, kamīna dūmos novecinātu rokraksta kopiju pasūtījis Kornelisa tēva māsas vīrs, lai to atdotu mantiniekam, bet oriģinālu paturētu savā ģimenē ar cerību kādreiz uzzināt apslēpto dārgumu atrašānās vietu. Kopijas izgatavošana bija ļoti venkārša, tomēr jāšaubās, vai kuģubūvētājs Overdelindens, teksta tulkotāji vai jeburš no tālaika Eiropas zinātniekiem būtu spējīgs izfantazēt zinātniski pamatotās ģeoloģijas, arheoloģijas un etnoģenēzes hipotēzes par Eiropas senvēstures parādībām un procesiem, tapušas 30-100 gadus pēc “Oira Lindas grāmatas” izdošanas.
“Oira Lindas dzimtas grāmata” ir dažādiem autoriem piedēvēti stāsti par frīzu tautas senatni, morāli, sadzīvi un likumdošanu laikaposmā no 2193. g. pr. Kr. līdz aptuveni 2. gs. pr. Kr. Rokraksta nobegums ir zudis. Raugoties uz “Dzimtas grāmatu” no mūsdienu arheoloģijas un etnoģenēzes izziņas līmeņa, tas ir vēstījums par Senās Eiropas kultūrām akmens un agro metālu laikmetā, zemestrīcēm un piekrastes iegrimšanu Ziemeļjūrā 3. gadu tūkstoša beigās, kā arī jaunu kultūru un sabiedrības modeļu ienākšanu Eiropā no austrumiem un Senās Eiropas iedzīvotāju cīņu ar tiem. Tekstā atainota matricentriskās, egalitārās sabiedrības pārtapšana par patricentrisku, hierarhisku sabiedrību, kas nozīmēja arī kundzības un kalpības rašanos. Tādas “Dzimtas grāmatās” aprakstītās parādības kā matriarhāts un patriarhāts, jaunu etnosu ienākšana Eiropā 3. gadu tūkstotī un vēlāk, Dogera sēkļa grimšana Ziemeļu jūrā 19. gadsimta vidus zinātniekiem nevarēja būt zināmas. Protams, nav pamata uztvert kā īstenību visus “Dzimtas gāmatās” minētos notikumus, tomēr jāatzīst, ka “Grāmatās” ir iestrādāti daudzi seni nostāsti, senā pasaules skatījuma un sabiedriskās iekārtas modeļa pazīmes.
Nosaukums “Dzimtas grāmatas” nav izvēlēts nejauši. Ziemeļeiropas brīvo zemju – Frīzijas un Ditmaršas namos 17. gs. glabājās daudzas, gadsimtus senas dzimtas gāmatas, kurās tika ierakstīta informācija, kas varētu būt svarīga pēcnācējiem. Lai vājinātu dzimtu varu un nostiprinātu centralizētās valsts ietekmi brīvļaužu dzīvē, baznīca šīs grāmatas pasludināja par velnišķām un centās iznīcināt. “Oira Lindas dzimtas grāmatas” struktūras un stila ziņā patiešām līdzinās šādai daudzu paaudžu pārakstītai, papildinātai un sava laika mentalitātei atbilstoši pārstrādātai dzimtas hronikai, kurā uzglabātas nākamajām paaudzēm vitāli svarīgas zināšanas.
1933. gadā nāca klajā “Dzimtas grāmatu” tulkojums vācu valodā, ko bija veicis seno simbolu pētniecības pamatlicējs, viens no bēdīgi slavenā nacistu institūta “Senču mantojums” (Ahnenerbe) dibinātājiem, filoloģijas doktors Hermanis Virts. Plašajos izdevuma komentāros Virts izvirzīja pamatotu hipotēzi par četriem rokraksta kodeksiem: kas tapuši laikā no 9. gadsimta līdz 19.gs. sākumam. Katrs kodeksa autors tekstu papildinājis atbilstoši sava laika ideoloģijai un izziņas līmenim, ar ko arī izskaidrojama dažādu pasaules skatījumu: renesanses, apgaismības, frīzu nacionālisma ietekme. Vispārliecinošākais pirmteksta senuma pierādījums pēc Virta domām ir tekstā atklātais seno ziemeļnieku pasaulskatījums: Dievs, gads un pasaule ir viens un tas pats; norises dabā un sabiedrībā ir cikliskas, tāpat kā dzīvība katru gadu mirst un atdzimst līdz ar sauli; gada, Dieva un pasaules kārtības vissenākais simbols ir ritenis ar spieķiem, kas “Grāmatās” parādās kā Krodera rats.
H. Virta hipotēzes pēckara zinātnieki ir ignorējuši Virta vārda sliktās slavas dēļ – nacistu ideologs, par kuru savulaik atzinīgi izteikušies Hitlers un Himlers. Neievērots palika fats, ka Virts, aizstāvot miermīlīgo matriarhātu, kritizēja vācu nacistu agresīvo, patriarhālo ideoloģiju, par ko 1937. gadā zaudēja darbu “Senču mantojumā”.
Pieslieties gatavām klišejām par “Oira Lindas dzimtas grāmatām” kā rupju viltojumu un “nacistu bībeli” ir viegli, turklāt tas nerada draudus zinātnieka reputācijai. Daudz grūtāk, tomēr krietni vien lietderīgāk ir atrast “Dzimtas grāmatās” eiropieša senseno, nepiepildīto sapni par brīvību, brīvības izpratni un atmiņas par tās zaudēšanu. Mums, kas esam raduši domāt un pasauli skatīt varaskāru valdnieku un ideologu veidotos rāmjos, “Oira Lindas dzimtas grāmatās” atainotā Senā Eiropa, tās iedzīvotāji - Frijas bērni, viņu radītā megaītu kultūra atklājas mums neierastā un grūti pieņemamā gaismā.
“Oira Lindas grāmatas” vēsta par sabiedrību bez hierarhijas un piespiešanas, bez meliem un reliģiskajām doktrīnām. Frijas bērni – zelta laikmeta cilvēka ideāls – ir lepni indivīdi , Dzīvības Gara Vraldas iemiesojumi, kas dzīves gaitā pilnveidojas, mācās, darbībā uzkrāj pieredzi, līdz kļūst līdzīgi Pirmsākumam. Viņu pasaulē nav cita ļaunuma kā vien cilvēku muļķība un kārības. Frijas bērnus vada tautas māmuļas un pilsmeitas - padomdevējas, viedas sievietes, ciltsmātes Frijas vietnieces. Frijas bērni – tie ir vēlēti tiesneši un karavadoņi; tie ir jaunekļi, kas pierāda savas spējas nevis karā, bet tālos ceļojumos, un jaunavas, kas pašas var izraudzīties savu līgavaini. Frijas bērnu vēsture ir arī priesteru meli un valdnieku varaskāre, kas padarīja viņus par kalpiem. Tā ir arī cerība, ka brīvība atkal atdzims – tāpat kā viss šajā dzīvajā pasaulē.
“Oira Lindas dzimtas grāmatas” - tas ir skaistākais un īstenojamākais eiropieša sapnis par brīvību, lai kāda arī nebūtu rokraksta un teksta izcelsme.
Agris Dzenis, brīvvēsturnieks. Kandavā, 19.04.2010.
Pašlaik top plaši, uz zinātnisko literatūru pamatoti komentāri “Oira Lindas dzimtas grāmatām”. Aicinu atsaukties potenciālos izdevējus! Mans e-pasts: agrisdzenis@inbox.lv
Lasīt tulkojumu!
