Monogrāfijas "Kuršu ķoniņi un citi lēņavīri Rietumlatvijā" nodaļa. Monogrāfijas manuskripts iesniegts publicēšanai izdevniecībā "Jumava".
Lasīt
pirmdiena, 2010. gada 15. februāris
Dzenis A. Kuršu ķoniņu sadzīve, kultūra un mentalitāte
Monogrāfijas "Kuršu ķoniņi un citi lēņavīri Rietumlatvijā" nodaļa. Monogrāfijas manuskripts iesniegts publicēšanai izdevniecībā "Jumava".
Lasīt
Rietumlatvijas vietējās izcelsmes lēņavīru 14.-20. gs. vēstures avoti
Kuršu ķoniņu, Tukuma un Dobeles novadnieku un citu vietējās izcelsmes lēņavīru dzimtu lēņa grāmatu, tiesas dokumentu tulkojumi latviešu valodā, raksti presē, statistiskās ziņas.
Lasīt
Dzenis A. Kuldīgas pils - no varenības līdz sabrukumam. Ar labotu linku.
Sorry, bet tiem, kas grib uzzināt ko nebūt par zudušo Kuldīgas pili, tagad jāspiež šeit.
Lasīt!
Lasīt!
Dzenis A. Kuldīgas pils vēsturiskā izpēte. Ar labotu linku.
Ups! Saitīte samaitājās! Neko darīt, tagad jāspiež šeit.
Lasīt!
Lasīt!
Saprāta Gara spriedumi
Ap 4. gadsimtu tapis zoroastriešu svētais teksts, kurā saprotami un koncentrēti izklāstīta zoroastrisma mācība. No krievu valodas tulkojis un komentējis A. Dzenis
Lasīt!
Daži mani līdzgaitnieki par sevi: 4
- Esmu vistaisnīgākā, jo pie manis nonāks visi. Tikai nesapriecājieties, ka tās būs jūsu beigas.
Daži mani līdzgaitnieki par sevi: 3
- Es tev varu palīdzēt bez bailēm nokļūt pie nāves un tālāk. Ceļi man ir sen zināmi. Tikai neuzskati mani par rēgu vai to, par ko spējot pārvērsties kaimiņa aitu gaļas kārs zemnieks, iespraužot sev pakaļā smilgu un izlienot zem priedes saknes...
Daži mani līdzgaitnieki par sevi: 2
- Es esmu čūska un ābele. Es esmu māte un meita. Es esmu sieva un māsa. Es esmu dzīvība un nāve. Es esmu niknums un maigums. Es esmu zaimi un svētums. Es esmu Vienotība. Turklāt ļoti glīta.
Daži mani līdzgaitnieki par sevi: 1
- Ko nu par vispasaules grupveida mīlestību pļurkstēt – mierīgai dzīvei un brīvībai būs gana ar to, ka dzīvosiet paši un ļausiet dzīvot citiem. Šī baušļa ietvaros varat darīt, ko gribat un spējat, jo nav citu dievu kā vien jūs paši. Ja kāds tam nepiekrīt, lai iet pupās! Bez tam ziniet, ka žīdkristiešu bībelē par mani rakstīts maz, un tā nav patiesība.
Brīdinājums!
Pa šinī blogā atrodamajām saitītēm katrs hiperlinku nospiest pratējs var nonākt pie maniem pētījumiem un internetā brīvi pieejamiem citu autoru tekstiem un attēliem. Tajos rodamos faktus un interpretācijas varat izmantot zinātniskiem darbiem, referātiem, semināriem, stāstiem, pantiem, iedvesmai, ierosmei, alternatīvo sabiedrību veidošanai un citiem sevis un sabiedrības pilnveidošanas veidiem. Tikai neaizmirstiet sniegt atsauces uz izmantotajiem darbiem! Vecas zintnieces man bieži ir stāstījušas, ka tiem un tām, kas izmanto svešus darbus bez atsaukšanās – gan pašiem, gan vīriem un brūtgāniem strauji samazinoties krāniņi. Bez tam ielāgojiet, ka tieši precīzas atsauces zinātniskam darbam piešķir vērtību.
Par bloga misiju
Mirusi vēsture ir pilnīgs lietisko, rakstīto un stāstošo avotu trūkums. Pusmirusi vēsture ir nepētīti arheoloģiskie objekti, nesakārtoti un slēgti arhīvi, nepiefiksēti stāstījumi. Pusdzīva vēsture ir vien zinātnieku aprindām pieejami un saprotami pētījumi, nepublicēti un plašākai sabiedrībai nepieejami avoti un pētījumi.
Šī bloga misija ir pusdzīvo vēsturi iespēju robežās padarīt par dzīvo. Dzīvā vēsture ir cilvēces pieredze, kas izzināta spēj mainīt mūsdienu indivīda un sabiedrības dzīvi. Tie ir kopdzīves modeļi un morālās vērtības, ko nav jāizgudro no jauna, bet iespējams aizgūt no vēsturiskās pieredzes, aizpildot mūsdienu dzīves trūkumus un atrisinot sadzīves problēmas.
Labi ir sajūsmināties par senatni. Vēl labāk ir izzināt cilvēces pieredzi un pielietot to dzīves uzlabošanai. To var darīt neskaitāmos veidos – pielāgot saimnieciskās un kultūras dzīves attīstībai kultūras pieminekļus, veidot alternatīvas sabiedrības pēc kāda pagātnē sevi pierādījuša modeļa parauga, un vēl… Cik indivīdu, tik ceļu.
Ja šis blogs un tanī atrodamā informācija kādai dzīvei palīdzēs kļūt radošākai, neatkarīgākai, daudzveidīgākai, tas savu eksistenci būs attaisnojis.
Lai izdodas!
Šī bloga misija ir pusdzīvo vēsturi iespēju robežās padarīt par dzīvo. Dzīvā vēsture ir cilvēces pieredze, kas izzināta spēj mainīt mūsdienu indivīda un sabiedrības dzīvi. Tie ir kopdzīves modeļi un morālās vērtības, ko nav jāizgudro no jauna, bet iespējams aizgūt no vēsturiskās pieredzes, aizpildot mūsdienu dzīves trūkumus un atrisinot sadzīves problēmas.
Labi ir sajūsmināties par senatni. Vēl labāk ir izzināt cilvēces pieredzi un pielietot to dzīves uzlabošanai. To var darīt neskaitāmos veidos – pielāgot saimnieciskās un kultūras dzīves attīstībai kultūras pieminekļus, veidot alternatīvas sabiedrības pēc kāda pagātnē sevi pierādījuša modeļa parauga, un vēl… Cik indivīdu, tik ceļu.
Ja šis blogs un tanī atrodamā informācija kādai dzīvei palīdzēs kļūt radošākai, neatkarīgākai, daudzveidīgākai, tas savu eksistenci būs attaisnojis.
Lai izdodas!
svētdiena, 2010. gada 14. februāris
Agris Dzenis par sevi
Dzimis 1972. gadā Līvānos kā deviņdesmitprocentīgs latgaliskas izcelsmes balts un desmitprocentīgs dumpinieku izcelsmes ungārs. Braši nēsājis oktobrēna zvaigznīti, bez atļaujas spēlējies Līvānu industriālajās zonās, ticējis gaišajai nākotnei, tomēr nav spējis izdabāt pedagogiem un sadzīvot ar klasesbiedriem. Sarkanbaltsarkano lentīti pie krūtežas pirmoreiz piespraudis 1988. gadā blakus Iron Maiden nozīmītei.
Staigājis uz lekcijām Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē, līdz ieguvis vēstures maģistra diplomu. Naudu pelnījis, pētniecību un citus nedarbus mācījies Latvijas Valsts vēstures arhīvā, Kuldīgas un Tukuma muzejos, dažādos būvobjektos un - uz paša roku - vairākos, pārsvarā Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstītos pētnieciskos projektos. Izmantojot Krīzes tantes piedāvātās iespējas, patlaban meties uz Eiropas struktūrfondu apgūšanu pašvaldībai par labu un Eiropas brīvļaužu kopienu vēstures izpēti sev par labu.
Ieprecējies Kandavā, papilnam izbaudījis latgaliešu iegātņa saldskābo dzīvi čiuļu zemē. Māk staigāt uz pakaļkājām, turēt zobos pīpi, apstrādāt metālu, veikt telpu iekšdarbus, rakstīt Eiropas struktūrfondu projektus, vairs nestrīdēties ar sievu un ļaut augt bērniem.
Pirms sācis kļūt pats, ilgstoši mainījis citu ļaužu izveidotus tēlus: dēls, skolnieks, kristietis, students, vīrs, tēvs, darbinieks, un vēl pulka citus. Tagad kaut ko ir sācis saprast par sevi, citiem un līdz ar to – arī par cilvēku veidoto vēsturi. Neizraisa uzticību, tomēr mudina citus noticēt – nevis viņam, bet pašiem sev.
Vēstures pētījumi nav vienīgais iztikas pelnīšanas veids, tāpēc kā pētniekam piemīt zināmas priekšrocības - var atļauties būt muļķis, neticēt un apšaubīt bez riska draudiem savai karjerai vai aldziņai. Šī paša iemesla, kā arī izteiktā egoisma dēļ nepastāv autoritātes nedz vēstures zinātnē, nedz citās dzīves jomās. Nesteidzas publicēt zinātniskos darbus, par kuru dzīvīgumu pats nav pārliecināts.
Tā nu ir sagadījies, ka par ilgstošākas un dziļākas intereses jomām kļuvušas Livonijas ordeņa vietējās izcelsmes lēņavīru vēsture, Kurzemes viduslaiku un jauno laiku vēsture, Eiropas brīvļaužu mazās kopienas un to konfederācijas – frīzi, ditmarši, kazaki, kūnieši, hodi un citi dīvainīši, kuri – paskat tik! – ir pierādījuši, ka var dzīvot bez valdnieka, ierēdņiem, obligātas nodokļu maksāšanas un citām lietām, ko vienā vārdā sauc valsts. Literātu H. F. Lavkrafta un R. Kokina darbi ir pavedinājuši uz pievēršanos vilkaču fenomenam folklorā un etnopsiholoģijā.
Bez vēstures reizēm blēņojas arī ar literatūru – gan paša sacerētu, gan tulkotu.
Nav spējīgs kvalitatīvi strādāt, ja fonā neskan black, thrash, death, doom vai sliktākajā gadījumā - heavy metal. Pēdējā laikā pamanās strādāt un atpūsties bez alus.
Staigājis uz lekcijām Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē, līdz ieguvis vēstures maģistra diplomu. Naudu pelnījis, pētniecību un citus nedarbus mācījies Latvijas Valsts vēstures arhīvā, Kuldīgas un Tukuma muzejos, dažādos būvobjektos un - uz paša roku - vairākos, pārsvarā Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstītos pētnieciskos projektos. Izmantojot Krīzes tantes piedāvātās iespējas, patlaban meties uz Eiropas struktūrfondu apgūšanu pašvaldībai par labu un Eiropas brīvļaužu kopienu vēstures izpēti sev par labu.
Ieprecējies Kandavā, papilnam izbaudījis latgaliešu iegātņa saldskābo dzīvi čiuļu zemē. Māk staigāt uz pakaļkājām, turēt zobos pīpi, apstrādāt metālu, veikt telpu iekšdarbus, rakstīt Eiropas struktūrfondu projektus, vairs nestrīdēties ar sievu un ļaut augt bērniem.
Pirms sācis kļūt pats, ilgstoši mainījis citu ļaužu izveidotus tēlus: dēls, skolnieks, kristietis, students, vīrs, tēvs, darbinieks, un vēl pulka citus. Tagad kaut ko ir sācis saprast par sevi, citiem un līdz ar to – arī par cilvēku veidoto vēsturi. Neizraisa uzticību, tomēr mudina citus noticēt – nevis viņam, bet pašiem sev.
Vēstures pētījumi nav vienīgais iztikas pelnīšanas veids, tāpēc kā pētniekam piemīt zināmas priekšrocības - var atļauties būt muļķis, neticēt un apšaubīt bez riska draudiem savai karjerai vai aldziņai. Šī paša iemesla, kā arī izteiktā egoisma dēļ nepastāv autoritātes nedz vēstures zinātnē, nedz citās dzīves jomās. Nesteidzas publicēt zinātniskos darbus, par kuru dzīvīgumu pats nav pārliecināts.
Tā nu ir sagadījies, ka par ilgstošākas un dziļākas intereses jomām kļuvušas Livonijas ordeņa vietējās izcelsmes lēņavīru vēsture, Kurzemes viduslaiku un jauno laiku vēsture, Eiropas brīvļaužu mazās kopienas un to konfederācijas – frīzi, ditmarši, kazaki, kūnieši, hodi un citi dīvainīši, kuri – paskat tik! – ir pierādījuši, ka var dzīvot bez valdnieka, ierēdņiem, obligātas nodokļu maksāšanas un citām lietām, ko vienā vārdā sauc valsts. Literātu H. F. Lavkrafta un R. Kokina darbi ir pavedinājuši uz pievēršanos vilkaču fenomenam folklorā un etnopsiholoģijā.
Bez vēstures reizēm blēņojas arī ar literatūru – gan paša sacerētu, gan tulkotu.
Nav spējīgs kvalitatīvi strādāt, ja fonā neskan black, thrash, death, doom vai sliktākajā gadījumā - heavy metal. Pēdējā laikā pamanās strādāt un atpūsties bez alus.
Abonēt:
Ziņas (Atom)